Vidēji divas reizes gadā nopietnākais no maniem abiem pedāļrīkiem tiek pie smieklīga paskata collu biezām riepiņām ierasto 2.25″ MTB riepu vietā, lai nobrauktu raitā tempā kādu asfaltsacīksti, šoreiz – Tele2 Rīgas velomaratonu. Vai vismaz mēģinātu to darīt.
Iepriekšējā gada panākumu laurus plūcot, tiku pie 373. starta numura (tautas klasē sākās no 200.), līdz ar to startēju pie Rīgas pils no pirmā koridora, un starts bija gana mierīgs un patīkams. Pie Centrāltirgus iemetu aci spidometrā un ieraudzīju, ka šķietami laiski minos uz 52km/h, bet pulss svārstās ap 191. Turpmākais posms pa Krasta ielu bija mazliet mierīgāks, biju iekārtojies vadošās grupas (tobrīd vairāk gan pūļa) aizmugures daļā, iepretim (atkal jaunajam) Elkor veikalam priekšā bija neliela sabremzēšanās, taču beidzās bez problēmām.
Pie Makdonalda ieraudzīju sev gandrīz tieši priekšā braucam 200. numuru – Romānu Vainšteinu -, kurš acīmredzot sekoja savam pirms starta mikrofonā teiktajam sakāmvārdam “Lēnāk sāksi – ātrāk atbrauksi!”. Uzbraucot uz Slāvu tilta, braukšana kļuva krietni nemierīgāka, jo parādījās barjeras un ceļš likās arvien šaurāks, līdz nācās pēkšņi strauji bremzēt, jo priekšā acīmredzot bija kļuvis pārāk šaurs, tomēr izdevās pa malu tikt otrā pusē sagāztajām barjerām un turpināt ceļu. Kamēr lūkoju, kā ietikt atpakaļ pareizajā pusē, pabraucu garām vēl vienam kritienam, līdz tomēr izdevās atgriezties uz īstā ceļa un ripot lejup pa (vēl neatklāto!) nobrauktuvi uz Slāvu apli gar Azur. Grupa bija manāmi pajukusi, bet apņēmības pilns turpināju ceļu pa Krustpils ielu, pamazām noķerot priekšā braucošās 2-4 cilvēku grupiņas.
Tomēr manām cerībām un centieniem pielika treknu punktu otrās šķērsojamās dzelzceļa sliedes. Ar skaļu klaudzienu aizmugurējais rats atsitās pret sliedes kanti un pirmā doma, kas iešāvās galvā, bija par to, vai tik neesmu uzsitis astotnieku. Turpinot ceļu līdz pagriezienam uz TEC2, likās, ka viss tomēr varētu būt kārtībā, lai gan bija nelāga priekšnojauta par to, ka velosipēds mazliet tā kā ļodzās zem manis. Nobraucot vēl gabaliņu tomēr nolēmu apstāties, nolēcu nost un iegriezu ratu – it kā griežas gana taisni. Uzkāpu atpakaļ, uzminu mazliet, bet ļodzīšanās kļuva vēl spēcīgāka, nobraucu malā vēlreiz – tiešām, caura riepa.
Nospriedu pie sevis – sports ir sports – un devos raitā solī atpakaļ. Laime uzsmaidīja faktā, ka trase gāja tieši gar garāžu (atslēgu gan, protams, līdzi nebija) – tātad netālu no mājām. Nolēmu, ka vismaz jāaizbrauc tad līdz centram ar auto un jāpafotografē finišs. Tomēr tas, kas ar 40+km/h traucoties bija pāris acumirkļi, ar kājām aizņēma ap 40 minūtēm ar visu mēģinājumu gabaliņu paskriet.
Nonācis mājās, piedzīvoju pamatīgu vilšanos – vecmamma saulainā laika iespaidā bija aizbraukusi uz dārzu un durvis par spīti maniem izmisīgajiem zvaniem neviens vaļā nevēra. Apvainojies uz visu pasauli, devos atpakaļ garāžas virzienā, iztālēm jau redzot, kā dalībnieki brauc pretējā virzienā, atpakaļ uz Rīgas centru. Noskatīju ērtāko koku ēnā Krustpils ielas malā, atbalstīju riteni un atbalstījos pats.
Nākamās divas stundas pavadīju, spēlējoties ar zariņiem, smiltiņām un skudriņām, vērojot garāmbraucošos velosipēdistus, kas apņēmības pilni devās pieveikt trases pēdējos septiņus kilometrus. Redzēju gan braucēju ar pavisam tukšu riepu, gan braucēju ar pludmales riteni, puišeli uz maza BMX (49km trasē!), BalticTaxi tandēmu (aizmugurējam braucējam uz ķiveres bija taksometra jumta izkārtne), stūmējus, vilcējus, skrituļslidotāju (šķiet, ka veica visu distanci blakus draugiem uz velo), velosipēdu ar nolaistu kājiņu, kas ik pa brīdim strīķējās pret asfaltu. Pēc “Distances beigas” busiņa nākamajā pusstundā vēl garām pabrauca pāris saguruši minēji, līdz beidzot ieradās glābiņš – tētis un brālis ar garāžas atslēgām. Viņi nākamos 40km bija nobraukuši ātrāk kā es paspēju aiziet līdz mājām un atnākt atpakaļ. Es arī tā gribēju… Citreiz.
Nobeigumā atbildēšu uz dažu uzdoto jautājumu, kāpēc sen neko jaunu nebiju uzrakstījis – nebeidzamie “ai, man taču nav laika” un slinkums tad, kad tomēr ir. Divos vārdos par iepriekšējo pusotru mēnesi – pirkumu laiks. Īsumā bildēs:
BMW Style 42 16"
Nikon D7000
Lowepro CompurRover AW
Pat ar visu kreisās pogas slēdža transplantāciju laika gaitā bija sākusi uzvesties diezgan neparedzami (kreisais klikšķis notika vairākas reizes, neatlaižot pogu), nolēmu, ka laiks doties pensijā, atlika vien izvilkt no atvilknes jauno un pārlikt baterijas.
), atradu piemērotu brīdi (nav ko darīt un spēju autorizēties ar banklink) un ķēros klāt.
