DIENESTA PĀREJA
Nepiederošām personām
STAIGĀT AIZLIEGTS!

Lai būtu pavisam uzskatāmi, lūdzu, attēls:

Nu labi, ja aizliegts, tad aizliegts. Nāksies vien iet pa gājēju tiltu. Skats 90° pa kreisi:

Ak jā, gājēju tilts taču vairākus gadus jau ir slēgts, jo atrodas avārijas stāvoklī. Nu ko, tad jau droši vien jāiet apkārt pa blakus pārejām.

Vienīgi – pa zaļo ceļu līdz Slāvu tiltam (kur ir nestrādājošie lifti un briesmīgās kāpnes, kā apgalvoja pensionāri TV sižetā) ir divas trolejbusa pieturas, pa violeto līdz Daugmales stacijas gājēju tiltam – trīs. Protams, otrā pusē attiecīgais gabals jāiet ar kājām.

Atliek vien skatīties, kas būs tālāk.

• Sen nekas nav rakstīts.
• 140 zīmes šoreiz ir par īsu.
• Arita jau uzrakstīja.
• Draugiem.lv uzdāvināja 100 galeriju vietas. Nu kā tas mani motivē samaksāt Ls 0,39 par profila datu salabošanu?
• Turpinu saņemt interesantus piedāvājumus apmaiņā pret palīdzēšanu ar tīmekļa lietām. Iepriekš atsūtīja grāmatu par biznesu, šoreiz – kontakttālrunis muguras masāžai par brīvu.
• Darbā tulpju lavīna mazliet atgādināja apsveikumu 8. MARTĀĀĀĀĀĀ.
• Turpināju palīdzēt kolēģim ar lietām, par kurām pašam maz sajēgas, bet pietiek common sense. Jaunākā programmētāja lāsts – dators tāds, ka Java lietotnes webserveris pārstartējas vidēji 10-15 minūtes. Šoreiz “es aiziešu pēc tējas, vēlāk pienākšu” teicu veselas trīs reizes.
• Auto signalizācija garāžā nav visai patīkams troksnis. It īpaši, ja neizdodas to izslēgt.
• “Cilvēki tur” – lieliska filma par thug life Rīgas mikrorajonos. Gaidīju titrus, lai pārliecinātos, ka tiešām redzēju Matīsu. Paldies Zanei par kompāniju, citiem fui par atsaucības trūkumu.
• Kurjers for life. Nesaprotu, kā cilvēki prot pajautāt tikai tad, kad es jau kaut kur braucu, nevis esmu mājās vai guļu.
• Pirmo reizi dzīvē iegādājos cigaretes. Iepriekšējā punkta sakarā.
• Pieradis pie caurbraucamajiem Ķengaraga pagalmiem, Ziepniekkalnā sajutos apmaldījies, jo aiz Ķīnas mūra ir strupceļš.
• Pārbraucot krustojumu 328i JUST KICKED IN YO režīmā un pa sānu logu ieraugot šķērsielā stāvošajai mašīnai uz jumta bākugunis, atliek vien nopriecāties, ka tās netiek ieslēgtas.
• Brainbench šonedēļ rīko Bench Games – visi testi pieejami par brīvu, notiek e-krānu mērīšana valstu starpā un visāda cita statistika. Nebija īsti laika pieķerties, bet šovakar akcija jau beigsies, vienu vismaz izpildīju uz 4.36 (labāk kā 98% testa pildītāju)
  

Iepriekšējā gada panākumu laurus plūcot, tiku pie 373. starta numura (tautas klasē sākās no 200.), līdz ar to startēju pie Rīgas pils no pirmā koridora, un starts bija gana mierīgs un patīkams. Pie Centrāltirgus iemetu aci spidometrā un ieraudzīju, ka šķietami laiski minos uz 52km/h, bet pulss svārstās ap 191. Turpmākais posms pa Krasta ielu bija mazliet mierīgāks, biju iekārtojies vadošās grupas (tobrīd vairāk gan pūļa) aizmugures daļā, iepretim (atkal jaunajam) Elkor veikalam priekšā bija neliela sabremzēšanās, taču beidzās bez problēmām.

Pie Makdonalda ieraudzīju sev gandrīz tieši priekšā braucam 200. numuru – Romānu Vainšteinu -, kurš acīmredzot sekoja savam pirms starta mikrofonā teiktajam sakāmvārdam “Lēnāk sāksi – ātrāk atbrauksi!”. Uzbraucot uz Slāvu tilta, braukšana kļuva krietni nemierīgāka, jo parādījās barjeras un ceļš likās arvien šaurāks, līdz  nācās pēkšņi strauji bremzēt, jo priekšā acīmredzot bija kļuvis pārāk šaurs, tomēr izdevās pa malu tikt otrā pusē sagāztajām barjerām un turpināt ceļu. Kamēr lūkoju, kā ietikt atpakaļ pareizajā pusē, pabraucu garām vēl vienam kritienam, līdz tomēr izdevās atgriezties uz īstā ceļa un ripot lejup pa (vēl neatklāto!) nobrauktuvi uz Slāvu apli gar Azur. Grupa bija manāmi pajukusi, bet apņēmības pilns turpināju ceļu pa Krustpils ielu, pamazām noķerot priekšā braucošās 2-4 cilvēku grupiņas.

Tomēr manām cerībām un centieniem pielika treknu punktu otrās šķērsojamās dzelzceļa sliedes. Ar skaļu klaudzienu aizmugurējais rats atsitās pret sliedes kanti un pirmā doma, kas iešāvās galvā, bija par to, vai tik neesmu uzsitis astotnieku. Turpinot ceļu līdz pagriezienam uz TEC2, likās, ka viss tomēr varētu būt kārtībā, lai gan bija nelāga priekšnojauta par to, ka velosipēds mazliet tā kā ļodzās zem manis. Nobraucot vēl gabaliņu tomēr nolēmu apstāties, nolēcu nost un iegriezu ratu – it kā griežas gana taisni. Uzkāpu atpakaļ, uzminu mazliet, bet ļodzīšanās kļuva vēl spēcīgāka, nobraucu malā vēlreiz – tiešām, caura riepa.

Nospriedu pie sevis – sports ir sports – un devos raitā solī atpakaļ. Laime uzsmaidīja faktā, ka trase gāja tieši gar garāžu (atslēgu gan, protams, līdzi nebija) – tātad netālu no mājām. Nolēmu, ka vismaz jāaizbrauc tad līdz centram ar auto un jāpafotografē finišs. Tomēr tas, kas ar 40+km/h traucoties bija pāris acumirkļi, ar kājām aizņēma ap 40 minūtēm ar visu mēģinājumu gabaliņu paskriet.

Nonācis mājās, piedzīvoju pamatīgu vilšanos – vecmamma saulainā laika iespaidā bija aizbraukusi uz dārzu un durvis par spīti maniem izmisīgajiem zvaniem neviens vaļā nevēra. Apvainojies uz visu pasauli, devos atpakaļ garāžas virzienā, iztālēm jau redzot, kā dalībnieki brauc pretējā virzienā, atpakaļ uz Rīgas centru. Noskatīju ērtāko koku ēnā Krustpils ielas malā, atbalstīju riteni un atbalstījos pats.

Nākamās divas stundas pavadīju, spēlējoties ar zariņiem, smiltiņām un skudriņām, vērojot garāmbraucošos velosipēdistus, kas apņēmības pilni devās pieveikt trases pēdējos septiņus kilometrus. Redzēju gan braucēju ar pavisam tukšu riepu, gan braucēju ar pludmales riteni, puišeli uz maza BMX (49km trasē!), BalticTaxi tandēmu (aizmugurējam braucējam uz ķiveres bija taksometra jumta izkārtne), stūmējus, vilcējus, skrituļslidotāju (šķiet, ka veica visu distanci blakus draugiem uz velo), velosipēdu ar nolaistu kājiņu, kas ik pa brīdim strīķējās pret asfaltu. Pēc “Distances beigas” busiņa nākamajā pusstundā vēl garām pabrauca pāris saguruši minēji, līdz beidzot ieradās glābiņš – tētis un brālis ar garāžas atslēgām. Viņi nākamos 40km bija nobraukuši ātrāk kā es paspēju aiziet līdz mājām un atnākt atpakaļ. Es arī tā gribēju… Citreiz.

Nobeigumā atbildēšu uz dažu uzdoto jautājumu, kāpēc sen neko jaunu nebiju uzrakstījis – nebeidzamie “ai, man taču nav laika” un slinkums tad, kad tomēr ir. Divos vārdos par iepriekšējo pusotru mēnesi – pirkumu laiks. Īsumā bildēs:

BMW Style 42 16"

Nikon D7000

Lowepro CompurRover AW

Domāts – darīts! Sagatavoju trīs variantus (1 2 3) radošajām izpausmēm, priecāšos par teksta variantiem, plašākām variācijām vai pat veseliem komiksiem – komentāri jūsu rīcībā!

Vispirms nobrīnījos par to, cik skaļi čīkst stāvvietā pēdējo mēnešu laikā bieži manītais E38 (tiesa gan, krietni sliktāka stāvoklī kā attēlā redzamais), un, rau, netālu no stāvvietas jau bija piestājis malā un vadītājs cītīgi aplūkoja riteņus.

Otrs pārsteigums gaidīja zem Akmens tilta. Par to lai labāk runā attēli:

Nākamais pārsteigums sagaidīja pie Mola – tur kāds mainīja riteni ielas vidū:

Un galu galā pie Slāvu tilta uzbrauktuves malā stāvēja ātrās palīdzības automašīna ar ieslēgtām avārijas gaismām, tai priekšā otra, kā arī kāds džips, un starp abām ātrās palīdzības mašīnām zemē pamanīju vilkšanas trosi.

P.S. Dienas izbrīns ir par to, ka sniegs snieg sejā neatkarīgi no tā, vai eju no darba uz LU vai atpakaļ uz darbu.

Ar (šoreiz, cerams, ka pamatotu) optimismu prātā izvēlējos lētāko OCTA piedāvājumu, kas bija gandrīz divas reizes lētāk kā decembrī pirktā turpat pie CSDD. Mazliet samulsināja, ka ne šajā lapā, ne arī apdrošinātāja mājaslapā nevarēju atrast informāciju par to, kas tad īsti ietilpst pakalpojumā, ko pērku. Iespējams, ka atbildi man būtu jāmeklē attiecīgajā likumā, taču ceru, ka nebūs nepieciešamības par to vispār raizēties.

Savukārt e-talona atlaižu statusa atjaunināšana izvērtās par sava veida bēdu leju. Pirmoreiz, kad nācās to darīt, sadabūju izziņu studentu servisā un gāju uz 1. kasi autoostā, kur uzzināju, ka pietiek ar pagarinātu studenta apliecību, un statuss tika atjaunots uz gadu. Otrreiz jau nācās pastāvēt teju pusstundu garā rindā pie RS kases, kas nu jau bija izvietota autoostas ārpusē, un iedot savu apliecību un e-talonu, pie tam laimīgi noskatoties uz krietni garāko un lēnāko rindu pie klientu centra durvīm.

Taču šoreiz, nopriecājies par to, ka pie kases rindas vispār nav, jau sniedzos ielikt savu kartīšu komplektu atvilknē, pretī saņēmu norādījumus vairākās valodās reizē, ka man jādodas uz klientu centru. Iegāju pa durvīm blakus kasei, apsēdos uz krēsla, jo pāris cilvēki jau bija priekšā, un pēc mirkļa apsargs pajautāja, vai es vēlos “pagarināt studentu atlaides”, un norādīja man uz galda stāvošo veidlapu virzienā. Cītīgi aizpildīju minēto A4 lapu no abām pusēm, ierakstot tādas lietas kā, piemēram, sava e-talona numuru, LU adresi, studenta apliecības izdevējiestādi (un datumu), kā arī parakstoties zem lēmuma, kurš vēl nav pieņemts, devos pie atbrīvojušās darbinieces. Tā piedevām vēl palūdza personu apliecinošu dokumentu (jāpiebilst, ka e-talonam ir vārds un fotogrāfija, bet studentu apliecībai – vārds, fotogrāfija un personas kods), uz studenta apliecību, šķiet, īsti pat nepaskatījās, ierakstīja pāris vārdus manā veidlapā un atdeva visas kartes atpakaļ, piebilstot, ka pagarināts esot līdz 1. oktobrim.

Tā nu manu skaisto sapni par ērtu sabiedriskā transporta izmantošanu (e-talonu papildinu internetā kopš pašiem pirmsākumiem, šķiet, divreiz esmu izmantojis uzpildes automātu tunelī zem 13. janvāra ielas, jo steidzos) mazliet sagrāva birokrātiskais aparāts. Ir taču visādi e-pakalpojumi, kuros var pat pieteikties studijām centralizēti vairākās augstskolās reizē, vai tiešām ir grūti šādus datus (ar manu piekrišanu) iegūt automātiski?

Izrādās, ka no Ķengaraga līdz Ikšķilei pie pareiza vēja virziena var aizmīties akurāt stundas laikā, un vēl stundas ceturksnis nepieciešams, lai aizbrauktu līdz veikalam “Pārogre”. Atpakaļceļš gan aizņēma ap divām stundām, jo izmetām līkumu caur Tīnūžiem, turklāt bija pretvējš, pie Dārziņiem uznāca Nespēks un pēdējos 10km domāju par siltām pusdienām. Spidometrs apgalvoja, ka nobraukti 85km, Google saka, ka 77km, grūti spriest, neesmu ziemas riepām noregulējis apkārtmēru.

Piedevām vēl nomainīju savu sarkano Logitech V450 Nano pret otrdien pastā pienākušo melno Logitech V450 Nano. Pat ar visu kreisās pogas slēdža transplantāciju laika gaitā bija sākusi uzvesties diezgan neparedzami (kreisais klikšķis notika vairākas reizes, neatlaižot pogu), nolēmu, ka laiks doties pensijā, atlika vien izvilkt no atvilknes jauno un pārlikt baterijas.

Pāris fakti un atziņas:

• aizpildīju tikai par sevi un tā norādīju, taču vēlāk vēl vairākkārt pārjautāja, vai es pildu par sevi, par daļu mājsaimniecības vai visu mājsaimniecību;
• kopumā aizņēma nedaudz mazāk par 10 minūtēm;
• ja reiz no adreses izdomā mājas celtniecības gadu, tad varbūt arī dzīvokļa platību vajadzēja spēt noskaidrot;
• profesiju klasifikatorā ir par daudz līdzīgu ierakstu, ievadīju meklētājā prog un atrada četrus ļoti līdzīgus variantus;
• radās iespaids, ka par izglītību vajadzēja būt vairāk jautājumiem;
• mazliet samulsināja navigācijas iespēju pārbagātība, visu laiku mētājos turpu šurpu starp ciparu rakstīšanu vai radiopogu spiešanu, Enter nākamajam jautājumam, poga Nākamais jautājums vai bultiņa augšpusē;
• neieraudzīju iespēju navigācijai starp jautājumiem kategorijām citādi kā “iet uz augšu” hierarhijā vai uz iepriekšējo/nākamo jautājumu; nospiežot uz zilās joslas “Sadaļa:”, atritinās satura rādītājs;
• neieraudzīju nekādu papildus informāciju par e-pasta un telefona numura ievadīšanu kā vien “Lūdzu, norādiet savu kontaktinformāciju gadījumā, ja būs nepieciešams precizēt sniegtos datus!” – paldies, nē, pietiek spama, negribu vēl arī Lielo brāli;
• sasmējos par teikumu “Ļoti vēlams, lai ģimenē dzīvojošs students aizpildītu tautas skaitīšanas anketu par visiem kopā pastāvīgi dzīvojošajiem ģimenes locekļiem.” iekš skaitīšanas BUJ.

Vēl izdevās atkost, kāpēc native Linux spēlītēs stūre strādā kā nākas, bet Wine USB iekārtu atrod, bet spēles apgalvo, ka nekādu kontrolieru nav, kaut agrāk strādāja – kādā brīdī DirectInput bibliotēkas sāka izmantot nevis Wine iekļautās, bet DirectX instalācijā esošās. Pārliku atpakaļ un parādījās, tiesa gan, divos eksemplāros. Nevaru atcerēties, vai šādi bija jau iepriekš. Toties nopriecājos, ka parādījies force feedback atbalsts – lai arī diezgan savādi darbojas (LFS stūre raustās bez iemesla ik pa laikam), vismaz ir solis pareizajā virzienā.

Pusdienās izmēģināju Latburgeru. Jutos visnotaļ izsalcis, tādēļ izvēlējos lielāko – Latgales – burgeru, un vēl kartupeļus. Kopumā – diezgan patīkami, vismaz ēdiena ziņā – šķita sulīgs un ne visai trekns. Savukārt vieta gan visnotaļ īpatnēja – klubs. Acīmredzot esmu pārāk maz ēdis, sēžot dīvānā, mazais galdiņš šķita diezgan neērts. Pēc tam vēl izlēmu pa ceļam Rimi ieiet pēc ierastajām siera bulciņām (trāpīju uz ļoti siltām!) un 7Up bundžas.

Atkal pieteicos kā RMF specsemināra protokolētājs, vismaz būs kāda motivācija padomāt arī par uzdevumiem citos viņa kursos. Piedevām būtu jauki arī salabot iepriekšējā reizē Dia meillistē atrastos objektus galīgo automātu attēlošanai, lai gan jau tagad šaubos, ka sadūšošos to darīt.

Šonedēļ radās visnotaļ īpatnēja doma sniega sakarā, turklāt brīvdienās laika prognoze diezgan atbilstoša. Taču par to šoreiz nerakstīšu, jārealizē un tad varēs uzrakstīt pārdomas.

P.S. Pierakstīju, ja nu SP sēdes protokolā tas tomēr neparādās – Laura izteica viedokli, ka Zviedrim ir garš. I wonder… Turklāt tas tika teikts, runājot par to, kāpēc vajadzīgs dīvāns.

P.P.S. Kārlis par slepeno informāciju pajautāja, vai protokolēt, izrādījās, ka nē. Tā kā iepriekšējā piebilde varētu izrādīties derīga.

P.P.P.S. SP sēde ir aptuveni viena bloga ieraksta uzrakstīšanas garumā.

Tā nu mazliet agrāk finišēju darbadienu un lēnā garā aizripoju līdz e-riepa aka Berģu Riepas (pretī Brīvdabas muzejam), un uzprasījos uz abu aizmugurējo riepu nomaiņu (pa vienai nepārdeva, ja krājumos ir pa pāriem) un piedevām vēl priekšējo riteņu balansēšanu pie reizes. Galu galā izmaksas sanāca 2x11Ls par riepu pāri un 8Ls par darbu, jeb 30Ls. 5Ls/gab par ventiļu micītēm priekšējām riepām, protams, nebija nopietni. Savukārt ieguvu riepas, kas, šķiet, būs pietiekamas ne tikai līdz pavasarim, bet arī nākamajai ziemai, kā arī labu mācību par optimismu.
Servisa darbinieki arī pacentās sasmīdināt ne pa jokam. Kad cēlu no bagāžnieka laukā saplēsto riepu, viens no tiem uzmeta tai aci un priecīgs sauca kolēģim: “Е-е, Арвис, иди сюда, тут склеить надо!” (“Eu, Arvi, panāc šurp, te salīmēt vajadzēs!”) Es pats sākumā biju mazliet neizpratnē, taču, kad Arvis pienāca, ieskatījās bagāžniekā un, ne vārda neteikdams, pagriezās un aizgāja prom, izplūdu smieklos kopā ar asprātīgo autoru.

Atliek vien cerēt, ka līdz pavasarim vienīgās pārdomas riepu sakarā būs par to, kādus diskus un riepas iegādāties vasarai.