Sesija ir laiks, kad visi citi ir apņēmušies kaut ko pamācīties tieši tad, kad tev ir garlaicīgi un ir vēlme darīt ko jautru. Un otrādi.
Runā, ka Ziemassvētkos lielāka nozīme ir dāvināšanas priekam, nevis dāvanu saņemšanas priekam. Ja uzdāvina ko pats sev, prieks acīmredzot ir vismaz dubultā.
Pamazām iepazīstos un aprodu ar savu tumši zilo prieciņu, teju divsimt poniji (142kW) un piedevām vēl LSD (stūrains, nevis apaļš un raibs) šajā sniegotajā laikā liek par sevi manīt gan tad, kad novirzes no taisnvirziena kustības ir mērķtiecīgi izraisītas, gan arī tad, kad bez tām labprāt tomēr iztiktu. Pamazām arī sāku apzināt pāris sīkumus, kas būtu tuvākajā laikā jānovērš – ne visai efektīvas logu slotiņas, bojāti slēdzīši, slikti savu funkciju pildoša skrūve utt.
Tāpat pamazām vācu arī vajadzīgo aprīkojumu, sākot jau ar uzdāvināto “ziemas komplektu” – skrāpi un slotiņu, ko jau paspēju pielietot tā pa nopietnam pirmdienas vakarā, kad izdomāju, ka pa brīvdienām sakrātā sniega un sasalušā lietus kārtu derētu notīrīt, kas galu galā aizņēma teju vai stundu, taču laiks paskrēja nemanot, fonā skanot izmēģinājuma nolūkos ieceptajai Dubstep 2010 izlasei. PYLE bagāžnieka kastē tiešām lasāms kā rule. 
Savukārt vakardienas apņemšanās notīrīt sniegu izvērtās veselā piedzīvojumā. Pirmdienas iespaidā pārbaudīju arī gaisa ieplūdi, kas gan šoreiz bija minimāli aizsnigusi (pirmdien motors bija sācis silt mazliet par daudz, līdz sapratu, kādēļ švaki elpo), taču drīz vien nolēmu doties uz garāžu ar fēnu kabatā, lai turpmāko stundu veltītu sniega lāpstošanai un ledus kausēšanai, lai varētu bagāžnieku atvērt līdz galam, nevis tikai līdz pusei. Protams, atkal fonā mīlīgi ducinot iepriekšminētajam diskam.
Sāku ēst pēc piektdienas balles man žēlīgi atstātos mandarīnus un atcerējos, ka gribēju mazliet padrukāt burtiņus par ballēm, slidošanu un vēl šo to.
Balle kopumā šķita great success. Pasākums acīmredzot bija gana labi izreklamēts, jo cilvēku bija daudz, vismaz Picasa atpazina ļoti daudzas sejas, kurām vārdus es piekārtot īsti nespēju. Kā jau ierasts, arī šoreiz ballē skraidīju apkārt, žilbinādams visus ar [svešu] fotoaparātu, bet pārmaiņas pēc arī pats tiku biežāk bildēs, jo Viszinis šoreiz bija paņēmis veselus divus – vienu sev, vienu man un mazliet arī Putnam, kurš Fotografēšanas I ik pa brīdim dīca “Eeeeuuu nu ieeeedod vēl divas reportāžas nobildēt!”, taču pārsvarā bildēja kārtējo portretu. Šādas tādas bildītes var redzēt lielākajā oranžajā portālā, tuvāko dienu laikā jāsaņemas arī atlasīt bildes galerijām foršākajā oranžajā portālā.
Uz rīta pusi papildināju arī kūku kontu – šobrīd uzkrātas, šķiet, veselas trīs. Par vienu noteikti derētu atgādināt, kamēr pašam nav vēl aizmirsies…
Tā kā balles dress code bija pasaku tēli, tad nācās izdomā, kā ātri un ērti tikt ar šo nosacījumu galā. Mazliet padomājot, nonācu pie secinājuma, ka es pavisam vienkārši varu uzradīt sev vairākus un vakara gaitā viegli maināmus(!) tēlus – atliek vien piespraust kartīti ar vēlamo attēlu. Pasēdēju internetos un uztapa šādi astoņi tēli, kas vakara gaitā izpelnījās citu atzinību:
Pats biju paķēris līdzi divus badžus (kāds var ieteikt sakarīgu nosaukumu latviešu valodā tam piespraužamajam plastmasas štruntiņam?) un Kirils pēc mana ieteikuma bija paņēmis vēl divus, padalījos ar saviem tēliem arī ar citiem.
Spītīgi uz jautājumu, kur dabūju savu trollface, atbildot “Internetā!”, galu galā izdzirdēju prieka vēsti, ko diemžēl iepriekš biju palaidis garām – kobriki ir dzīvi! Pašmāju komiksam, ko savulaik biju iecienījis tādā pat līmenī kā xkcd un Cyanide&Happiness, tādēļ nebiju ielicis RSS lasīklī, pavasarī jaunumi parādījās arvien retāk, un jūnijā apsīka pavisam, tādēļ pārstāju apmeklēt. Tomēr jau augustā atsāka regulāri parādīties jauni komiksi – būs jāseko līdzi cītīgāk! Kaut vai tāpēc, lai nepalaistu garām to brīdi, kad kāds atsauksies uz aicinājumu iedziedāt “Es skrienu” pupiņu valodā.
Jau trešo sestdienu pēc kārtas esmu izgulējies tā kārtīgi – līdz sešiem vakarā. Tomēr tas bija gana laicīgi, lai vakarpusē pievienotos ģimenei un aizbraukt līdz Ogres ledus hallei paslidot. Mazliet vilšanās gan sagādāja fakts, ka cilvēku tik maz (kad ieradāmies, bija divi hokejisti un kādi pieci slidotāji, pēcāk vēl daži parādījās), ka stundas vietā varējām paslidot vien 20 minūtes, taču ar to patiesībā pirmajai reizei pēc liela pārtraukuma – šķiet, ka gandrīz pusotrs gads pagājis, kopš apsīka slidošana teju katru nedēļas nogali – bija diezgan, lai kaut cik atgūtu iemaņas turēties kājās un tikt uz priekšu. Beidzot uzasināto slidu priekšrocības īpaši novērtēt gan nesanāca, jo ledus bija jau krietni noslidināts un nelīdzens, bet gan jau kādu vakaru sanāks arī kārtīgāk izslidoties. Varbūt jāierosina kāds kolektīvais apmeklējums.
P.S. Ja īpaši negribas mandarīniem plēst vaļā mizu ar pirkstiem (salien zem nagiem utt.), gana labi noder skrūvgriezis, ja, protams, tāds glabājas parocīgā vietā. Man glabājas. 
Lielās prognozes par šodienas laikapstākļiem izrādījās nekļūdīgas – snieg. Sākumu gan nepiefiksēju, jo šķiet, ka ap to laiku kā reiz devos pie miera. No rīta pieceļoties arī vēl diezgan nothing special likās, pie garāžas pāris lāpstas aizstūmām principa pēc, jo vārtus vērt īpaši netraucēja.
Ceļā uz darbu nekas īpašs negadījās – visi brauc lēnāk, fūres lēnāk, mazliet vairāk sastrēgumu. Vienīgi tētim gadījās atkārtot īpatnējo ESP uzvedību, kas putrā mēdz radīt, manuprāt, priekšpiedziņas auto neraksturīgas (izņemot rokasbremzes pielietošanas laikā) azimuta maiņas. Dzirdēju visādus fragmentiņus par to, kā klājas citur – Salaspilī ir melnais caurums (iebrauc iekšā un ārā netiec), no Siguldas uz Rīgu tīrāka 1. josla, no Jelgavas – 2. josla, savukārt klasesbiedrs šorīt jau paguvis atrast savu likteņstabu.
RRenārs uzdrukājis mazliet par sniega līmeņiem jeb Renāra sniega skalu. Brīdī, kad no adminu midzeņa kāpu augšā uz saviem bēniņiem, pa logu uzmetu aci stāvvietai un radās sajūta, ka sniega līmenis ir OVER9000, ieraugot sniega cepuri uz mašīnas, kas tur uzradās nieka divarpus stundu laikā, jo sāku jau plānot, cik minūtes iepriekš jāiziet, lai paspētu gan notīrīt sniegu, gan nokļūt laikā uz f.lv sēdi Zeļļos. Ak jā, vakarā ejam spēlēties.
Vakar iesāku referātu ekonomikā par tēmu “Irānas budžets un fiskālā politika”. Kopumā visnotaļ jokains iespaids par šo valsti – 18. vieta pasaulē pēc reālā iekšzemes kopprodukta, 4. vieta pasaulē pēc naftas ieguves apjoma, bet patiesībā nav tik spīdoši, kā varētu šķist. IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā Latvijā, inflācija pēdējos gados nokritusies no 30% uz 15%, bezdarbs arī ap 15%, un vispār zem nabadzības sliekšņa ir (atkarībā no datu avota) 10-20% iedzīvotāju (pie mums – 6%). Tiesa gan, valstī ir daudzas “labdarības organizācijas”, kuru budžets ir ap 30% no valsts budžeta un piederošie uzņēmumi rada ap 20% no IKP, taču ar primāro funkciju – sociālo atbalstu – acīmredzot ne visai labi tiek galā. Vēl valstij ir problēmas ar ienākumiem, kas nav atkarīgi no naftas eksporta, jo aptuveni puse IKP netiek piemēroti nodokļi, vidējai mājsaimniecībai valsts subsīdijas degvielai, elektrībai, ūdenim un ēdienam gadā pārsniedz ienākumus, taču 2008. gadā bija vispārēji nemieri un streiki, kad tika pieņemts lēmums no 3% pārdošanas nodokļa pāriet uz 3% PVN. Un valsts prezidenta komentārs par revīzijas komisijas ziņu par kaut kur starp valdību, naftas biznesu un valsts kasi noklīdušo 1 miljardu dolāru bija “it’s an accounting error”.
P.S. Ha, rindkopa par RRenāru ir RRenāra bildīšsaišu stilā.
Spēlējos ar algoritmiem un sekundēm, un saskāros ar pagaidām pilnīgi neizprotamu lietu, kas aizgāja teju vai what is this I dont even līmenī – testu izpilde ar aizdomīgu regularitāti iebremzē uz pāris milisekundēm pie pirmā ievadfaila apstrādes. Vai arī pie otrā šad tad.
Tas, ka ielāde varētu bremzēt, gana labi būtu skaidrojams ar cietā diska bremzītēm utt. Tādēļ pārvācos uz RAM disku. Tur vajadzētu būt pietiekami ātri:
┌ peter:peter(8) : /dev/shm/ld3 : 00:31:20 : 0.54 │$ dd if=foo of=bar bs=4M count=200 200+0 records in 200+0 records out 838860800 bytes (839 MB) copied, 1,19067 s, 705 MB/s
Tomēr nekā, un mani skaitlīši joprojām izskatās šādi:
┌ peter:peter(3) : /dev/shm/ld3 : 00:12:37 : 0.45
│$ for i in {1..6}; do ./tulkotajs testi/$i.words testi/$i.text hash >/dev/null; done
0.000480 0.012452
0.000154 0.005189
0.000996 0.005622
0.000976 0.005368
0.009447 0.005674
0.009288 0.005505
┌ peter:peter(3) : /dev/shm/ld3 : 00:12:51 : 0.46
│$ for i in {6..1}; do ./tulkotajs testi/$i.words testi/$i.text hash >/dev/null; done
0.014055 0.005632
0.009398 0.005519
0.000977 0.005321
0.000989 0.005517
0.000140 0.005245
0.000140 0.005295
Pirmajā kolonnā ir CPU laiks sekundēs funkcijai, kas ielasa datu struktūrās vārdnīcas vārdus (1. un 2. piemērā ir 100, 3. un 4. – 1000, 5. un 6. – 10000 vārdu) no n.words, otrajā – funkcijai, kas nolasa no n.text 10000 vārdus un translē tos atbilstoši pirmajā solī izveidotajai vārdnīcai. Pie tam 1. un 2. vārdnīcas atšķiras tikai ar ievaddatu secību un 1. un 2. teksta faili pilnībā sakrīt, līdzīgi arī pārējiem diviem pārīšiem.
Īpatnēji, ka, ielādējot vispirms mazāku failu, bremzīte ir gan pirmajā, gan otrajā solī, savukārt sākot ar lielāko – tikai pirmajā. Ja vairākas reizes atkārto, tad gadās ik pa brīdim arī normāls rezultāts. Un nu vislielākā mīkla – kādēļ manā laptopā tā notiek gandrīz visu laiku (izmēģinājos gan aizvērt Firefox, gan pamēģināju pat no virtuālās konsoles kā root), uz otra datora atkārtot izdevās tikai tad, kad atvēru vaļā mammas Firefox saglabāto sesiju ar daudziem tabiem un vismaz vienu Flash spēlīti un tad mēģināju testēt, savukārt uz diviem serveriem nesanāca pat tad, ja trīs procesos (divkodolu procesori abiem) rēķināju π. Acīmredzot uzdevuma analizēšanai testu rezultātus nāksies iegūt uz kāda no serveriem, citādi sanāks galīgi šķībi.
In other news, šodien pamēģināju Īana mezglu, ar kuru aizsiet kurpju šņores var zibenīgi ātri. Tā kā bildītē gan es [vēl] nevaru, bet ātrāk kā parasto mezglu gan, šķiet, varu bez problēmām sasiet. Izpētiet bildītes saitē Noskatieties video demonstrāciju un pamēģiniet pāris reizes, nav nemaz tik sarežģīti – es iemācījos no bildītēm un eksperimentiem ar kurpju auklām, ko kursabiedrs pēkšņi izvilka no kabatas.
Pēdējās nedēļas laikā dikti bieži pieķeru sevi klausāmies Hadouken! – Play The Night un Druley – Ketamine Ocean. Piedevām prieciņš uznāca, kad atskaņotājs izdomāja ieshufflēt man kādu laiciņu nedzirdēto Man Like Me – London Town (Doorly’s Cockney Wideboy Remix).
Interesanta diena, ļoti bagāta visādu notikumu. Līdz ar to jātop ierakstam, bagātam visādu domu.
Vispirms jau sniedziņš no rīta, lai arī nebija visai negaidīts pārsteigums, tomēr iepriecināja. Nācās beidzot no saviem mīļākajiem apaviem, kas kopš Spēka un jaudas nebija birsti redzējuši, tika attīrīti no smiltīm, tiesa gan, vēlāk secināju, ka vajadzēja vēl arī skujas izkratīt kārtīgāk, vienubrīd sāka durties kājās.
Šo apavu sakarā man jau kādu laiku ir liela sāpe. Manu modeli – Hi-Tec Sierra V-Lite Trail Low jau kādu laiciņu vairs neražo, pat attēlu internetā atrast ir problēmas, atradu vien maziņu bildīti ar sieviešu modeli citā krāsā. Nav brīnums, jo tika pirktas četrus vai pat piecus gadus atpakaļ, dodoties kāpelēt pa Polijas Tatriem (augusta vidū uzrāpos līdz melnai sniega kaudzei!). Patīk daudz labāk par visādiem ziemas zābakiem, jo ir ērtas, nav smagas, neslīd[ēja] sniegā (šodien pārliecinājos, ka zole tiešām padilusi pamatīgi), turklāt svarīgākais – var iebrist līdz potītēm peļķē un tā būs pie kājas ne tikai burtiskā nozīmē. Esmu vairākas reizes šoruden mēģinājis gan apavu, gan sporta preču veikalos atrast ko līdzīgu, bet, kā jau pārsvarā man gadās iepērkoties, nevaru sameklēt tīkamu modeli – vai nu neizskatās gana nopietni, vai arī ir augstā potīte, ko es īsti nevēlos. Teju vai šķiet, ka jāpasūta no eBay…
Atpakaļ pie patīkamākām lietām – Datubāzēs II iepriekš piesolītais varbūtējais kontroldarbs tomēr nebija šodien, un varbūt būs nākamnedēļ. Lekcijas laikā izlasīju RRenāra sāpi par pazaudēto blociņu, ejot laukā no auditorijas, kursabiedrs pievērsa uzmanību uz pasniedzēja galda stāvošajam blociņam ar intel inside uzlīmi. Joka pēc piezvanīju Renāram – īstais!
Kā jau parasti ceturtdienās, pusdienas ēdu Pelmeņos, šoreiz kaut kā gadījās mazliet pārcensties (~400g pelmeņu un ~260g rosoliņš), bet galu galā tomēr varonīgi izcīnīju uzvaru. Atceļā uz darbu redzēju pavisam jokainu cilvēku – melnbaltos zābakos, kas man atgādināja kaut ko starp gumijniekiem un motokrosa zābakiem, un ar slēpošanas brillēm uz acīm. Snieg taču!
Darbā beidzot uzvarēju cīņā ar Oracle datubāzi. Tā es gan jau kādu ceturto reizi domāju, bet izskatās, ka šoreiz tiešām būs. Un pēc vakar atšifrētās mīklainās kļūdas, ko neviens nopietni nebija izpētījis kopš jūlija, esmu uz viļņa un šodien vēl divas pieteicu.
Šodienas muzikālais atradums ir divas dziesmiņas par emo ballīti un par japāņu kalponi.
Sasnigušais sniegs mazliet apgrūtināja ieceri sestdien pabraukt ar riteni, jo ziemas riepas ir pasūtītas, bet līdz sestdienai varētu nedabūt (brālis tikko teica, ka šodien pa dienu esot bijušas Polijā), tomēr no rīta iedomājos, no kā varētu aizņemties. Piedevām ieinteresēju vienu kursabiedru un šķiet, ka otrs arī tikko izlēma piedalīties.
Hello nerds. Look at your keyboard, now back to me, now back at your keyboard, now back to me. Sadly, it’s infected with bacteria, but if you stopped washing your hands, it could be a lot worst. Look down, back up, where are you? You’re still at your desk reading this shit. What’s on your hand, back at me. I have it, the solution to your storage problems. Look again, the bacteria are now data. Anything is possible when you stop bathing. I’m a trojan horse.
Komentārs pie raksta Slashdotā par datu glabāšanu baktērijās izraisīja kārtējo smieklu lēkmi. Tiem, kas neatpazīst vai nesaprot, kas tur smieklīgs, iesaku vispirms taisnā ceļā doties uz populārāko Old Spice video un pēc tam apskatīt arī visus pārējos.
Jau kādu laiciņu nesanāk uzvarēt cīņā ar iesnām un klepu. Šodien interesants pavērsiens – pāris dienas aizkritušo ausi izdevās dabūt vaļā, tad aizgāja ciet abas ausis un kādu mirkli viss bija dikti kluss, bet tagad šķiet, ka kārtībā ir abas.
Barona ielā pie EVF redzēju vienu aiz otra stāvam veselus divus mazliet apsnigušus Hummer. Ja nu gadās iesprūst.
Dienas vārds – “quiesce”. Latviski, manuprāt, būtu “pieklust”. Izlasīju tādu Oracle datubāzes apkalpošanas rīku dokumentācijā. Ja tā padomā, patiesībā jau loģiski – no “quiet”.
Tā nu tas ir, tādēļ dzimšanas dienā ēdu kliņģeri. Artis gan teica, ka es to daru nepareizi, bet es taču vēl esmu jauns un dumjš – galu galā, palika vien 0×15 gadi.
Visinteresantākais apsveikums viennozīmīgi bija videokonference pussešos no rīta ar klasesbiedriem, teju vai skumji, ka mikrofons šiem sāka darboties tikai beigu daļā, bet apsveikuma deja izskatījās ļoti iespaidīgi, čipsu pakas iekšpuse – garšīgi, bet pēcpuse – pliki.
Pa dienu noritēja ierastie ēšanas svētki ar ciemiņiem, kas gan šoreiz slimības, dejošanas un ārzemēsbūšanas dēļ bija neierasti mazā skaitā, bet vai tad nu tādēļ nevar tikpat sparīgi ēst visu, kas uz galda atrodams.
Vakarpusē aizbraucām izpētīt, kā tā Rīga īsti staro. Laikam jau nav labi katru gadu rīkot tādus pasākumus, jo ātri aprod, un rodas sajūta, ka vajadzētu būt vēl grandiozāk. Pie favorītiem šogad jāpieskaita auļojošais zirgs Esplanādē, taureņi un bitītes uz Rīgas pils torņa ar cilvēku galvām live no īpašām kastēm ar kamerām. Līdzīgi kā pagājušogad, ir video no Operas fasādes projekcijām, kas gan izskatījās ne tik labi kā pagājušogad, bet nu par grandiozuma faktoru es jau nupat minēju.
Mājupceļā, nākot no garāžas uz mājām, nobēdājos par to, ka joprojām neesmu vēl iegādājies kārtīgu bilžu aparātu, jo skati bija burvīgi. Joka pēc vienu vienīgu bildi noknipsēju telefonā, par kuru saņēmu komentārus “diezgan smuki” un “bļa tik laba bilde, jebal” par spīti bēdīgajai kvalitātei. Mazliet paķēmojos GIMP‘ā ar attēla uzlabošanas filtriem, un pavisam nejauši sanāca teju vai glezna:
Ķēros klāt dāvanu apēšanai. Iesāku ar Lindt Excellence 99% kakao tumšo šokolādi, nebiju tādu iepriekš ēdis, viss ēšanas process apstājās ar pamatīgu wow, apēdot vien trīs gabaliņus. patiesībā jau – pietiktu ar pirmo… Vārdu “tumšo” iepriekšējā teikumā labprāt izceltu vēl treknāk, jo šī ir kārtīga dark side šokolāde.
P.S. Paldies mammai par visforšāko piespraudi.
P.P.S. Skaipā tikko iesaitēja pāris šīvakara epizodes ļoti labi aprakstošu karikatūru par Staro Rīga.
Eh, šodien jau otrais ieraksts kategorijā Sāpe. Kāda jēga no pasniedzējas izsūtītiem mācību materiāliem, kuros ir no izdrukām ieskenēts un ar OCR digitalizēts teksts, ja to nav iespējams normāli izlasīt? Visi “ī” ir “T”, “ļ” ir “j”, “lī” – “h”, bet “nī” šad tad kļuvis par “m”.
Tomēr visnoderīgākais laikam ir šis grafika virsraksts:
Ja novērš fontu dažādību, atklājas šāds te iedvesmojošs teksts:
ivuiiku remits in mas
ilgstosa laika perioda
Teju vai katru dienu nākas reizi vai divas šķērsot piemājas dzelzceļu, jo otrā pusē atrodas garāža. Sen atpakaļ to darīju tā – gāju pāri sliedēm, ja vien negadījās kāds izcili lēns kravas vilciens vai vienkārši vairāki sastāvi vienlaikus, šādās reizēs izmantojot gājēju tiltu, kas nozīmēja kādu 2-3 minūšu līkumu. Ne tik sen atpakaļ tilts tika atzīts par avārijas stāvoklī esošu (uzminiet nu, kurš zaudēja domstarpībās starp pašvaldību un pa tiltu ejošo cauruļu īpašniekiem par to, kuram jāmaksā par remontēšanu – iedzīvotāji, protams!), līdz ar to atlika tikai parastais variants (esmu reiz arī rāpies pāri vagonam, kad apnika stāvēt un skatīties, kā sastāvs arī stāv).
Tomēr pavisam nesen, aptuveni vasaras beigās sākās rosība, kas droši vien saistīta ar nedzirdīgā zēna notriekšanu pie Azur, proti, tika no Šķirotavas stacijas līdz pat Lubānas ielai uzcelts žogs. Tas nekas, ka uzcelts vietām pārmaiņus vienā vai otrā pasažieru vilcienu sliežu pusē, uzcelts vietās, kur tuvumā nav nevienas mājas un cilvēkiem nav pilnīgi nekāda iemesla šķērsot sliedes, tas nekas, ka atstāts caurums (pārāk kārtīgs izplēstam) pie tā paša Azur.
Tuvojoties novembrim, rosība turpinājās – pie Jāņavārtu stacijas tika pabeigts trūkstošais žoga posms un ierīkoti vārtiņi, kas gan šobrīd nav nemaz aizverami, jo roktura un slēdzenes mēlītēm nav atbilstošas atdures, kas pēc būtības ir gana loģisks turpinājums iesāktajam. Taču jautrāka aina pamazām atklājās otrā sliežu pusē, kur pēkšņi tika nolīdzināts laukumiņš ap aku, kuras funkciju neesmu izpratis, tad parādījās caurumi zemē, tad stabi, un šovakar nu jau arī žogs, kas aizšķērso taciņu (ļoti pieticīgs apzīmējums celiņam, pa kuru dzelzceļa darbinieki mēdz iebraukt ar kravas mašīnu) un piespiež iet ar līkumu pāri pārbrauktuvei, kurai ceļš ar žogu (tas turpinās tālāk otrā pusē) sašaurināts teju vai uz pusi un rodas sajūta, ka drīz tur parādīsies vārti.
Rezultātā ir gana aktuāls jautājums, kā nu tagad tikt pāri – sliedes no abām pusēm nožogotas (ar iespēju aizvērt vārtiņus), tilts slēgts, turklāt otrs gals ir nožogotās teritorijas iekšpusē. Piedevām ne jau tikai man vajag līdz garāžai nokļūt, sliedes diendienā šķērso vismaz pāris simti cilvēku, kas baros mēdz nākt uz staciju no Katlakalna ielas trolejbusu galapunkta vai doties uz darbu Grindex.
Tiem, kas nejūtas galīgi topographicus retardus, piedāvāju to visu apskatīt arī shēmiņā:
Noķert zaļo vilni uz Brīvības ielas ir patīkami. Noķert zaļo vilni cauri pusei Rīgas ir vēl krietni patīkamāk. Konkrētais maršuts bez apstāšanās (izņemot punktus, kur kādu bija jāizlaiž):
Mājupceļā no garāžas viens krūms ceļa malā diezgan nelāgi klepoja. Savukārt pēcpusdienā, stāvot sastrēgumā krastmalā, mani uzjautrināja no blakus braucošā taksometra pa logu izlīdušais banāncilvēks, kas vicinājās ar lielu, piepūstu banānu.
Man nepatīk klepus.
