Teju vai katru dienu nākas reizi vai divas šķērsot piemājas dzelzceļu, jo otrā pusē atrodas garāža. Sen atpakaļ to darīju tā – gāju pāri sliedēm, ja vien negadījās kāds izcili lēns kravas vilciens vai vienkārši vairāki sastāvi vienlaikus, šādās reizēs izmantojot gājēju tiltu, kas nozīmēja kādu 2-3 minūšu līkumu. Ne tik sen atpakaļ tilts tika atzīts par avārijas stāvoklī esošu (uzminiet nu, kurš zaudēja domstarpībās starp pašvaldību un pa tiltu ejošo cauruļu īpašniekiem par to, kuram jāmaksā par remontēšanu – iedzīvotāji, protams!), līdz ar to atlika tikai parastais variants (esmu reiz arī rāpies pāri vagonam, kad apnika stāvēt un skatīties, kā sastāvs arī stāv).
Tomēr pavisam nesen, aptuveni vasaras beigās sākās rosība, kas droši vien saistīta ar nedzirdīgā zēna notriekšanu pie Azur, proti, tika no Šķirotavas stacijas līdz pat Lubānas ielai uzcelts žogs. Tas nekas, ka uzcelts vietām pārmaiņus vienā vai otrā pasažieru vilcienu sliežu pusē, uzcelts vietās, kur tuvumā nav nevienas mājas un cilvēkiem nav pilnīgi nekāda iemesla šķērsot sliedes, tas nekas, ka atstāts caurums (pārāk kārtīgs izplēstam) pie tā paša Azur.
Tuvojoties novembrim, rosība turpinājās – pie Jāņavārtu stacijas tika pabeigts trūkstošais žoga posms un ierīkoti vārtiņi, kas gan šobrīd nav nemaz aizverami, jo roktura un slēdzenes mēlītēm nav atbilstošas atdures, kas pēc būtības ir gana loģisks turpinājums iesāktajam. Taču jautrāka aina pamazām atklājās otrā sliežu pusē, kur pēkšņi tika nolīdzināts laukumiņš ap aku, kuras funkciju neesmu izpratis, tad parādījās caurumi zemē, tad stabi, un šovakar nu jau arī žogs, kas aizšķērso taciņu (ļoti pieticīgs apzīmējums celiņam, pa kuru dzelzceļa darbinieki mēdz iebraukt ar kravas mašīnu) un piespiež iet ar līkumu pāri pārbrauktuvei, kurai ceļš ar žogu (tas turpinās tālāk otrā pusē) sašaurināts teju vai uz pusi un rodas sajūta, ka drīz tur parādīsies vārti.
Rezultātā ir gana aktuāls jautājums, kā nu tagad tikt pāri – sliedes no abām pusēm nožogotas (ar iespēju aizvērt vārtiņus), tilts slēgts, turklāt otrs gals ir nožogotās teritorijas iekšpusē. Piedevām ne jau tikai man vajag līdz garāžai nokļūt, sliedes diendienā šķērso vismaz pāris simti cilvēku, kas baros mēdz nākt uz staciju no Katlakalna ielas trolejbusu galapunkta vai doties uz darbu Grindex.
Tiem, kas nejūtas galīgi topographicus retardus, piedāvāju to visu apskatīt arī shēmiņā:
Mājupceļā no garāžas viens krūms ceļa malā diezgan nelāgi klepoja. Savukārt pēcpusdienā, stāvot sastrēgumā krastmalā, mani uzjautrināja no blakus braucošā taksometra pa logu izlīdušais banāncilvēks, kas vicinājās ar lielu, piepūstu banānu.
Protams, pat šāds “laicīgums” nenāca viegli, jo tieši īstajā brīdī sāka niķoties bezvadu tīkls, tādēļ tikai pēc termiņa atklājās, ka Mazmīkstā Ekselis nav tik ekselents, ja šūnas augstumam jāpārsniedz ~550 pikseļus – tas nekādi nav iespējams, vismaz ar peli ne. Rezultātā aizsūtīju pasniedzējam e-pastu, lai nepalaiž garām daļu manis milzīgā A1 šūnā rakstītā teksta, jo nebiju drošs, par to, kāpēc iesūtīšana ir pieejama arī pēc uzrādītā termiņa – is it a bug or a feature? Nākamā mājasdarba ietvaros jau pacentos laicīgi darba datorā uzlikt Visual Studio, kur vismaz ir “kā vajag” atbilstošs rīks.
